Trusis nav dāvana!
“Atdodu trusīti labās rokās sakarā ar pārvākšanos un dzīves pārmaiņām”
“Steidzami meklē savam trusim jaunas mājas – vīram ir alerģija!”
“Pārdod pundurtrusi ar visu būri, jo mums piedzima bērns un žēl dzīvnieciņu, jo nav laika ko tam veltīt”
“Atdodu dekoratīvo trusīti, jo sagrauza mājās tapetes un visus vadus! Bet žēl nelaist no būra arā :(”
Skumjā patiesība
Diemžēl ļoti bieži nākas lasīt tādus sludinājumus. Amerikā un Lielbritānijā trusis ir trešais populārākais mājas dzīvnieks. Vēl populārāks viņš ir dzīvnieku patversmēs – it īpaši pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem.
Tuvojoties svētkiem, cilvēki sākt plānot dāvanas. Mazie, mīļie un pūkainie trusīši var izskatīties kā laba dāvana – it īpaši mīļotajai sievietei vai bērnam, kas jau sen prasīja kādu dzīvnieciņu.
Bet neskatoties uz to, ka trusēns mēdz izskatīties pēc mīļmantiņas, tā ir dzīva radība! Un kā jebkurai dzīvai būtnei, trušiem ir jūtas, viņiem sāp tik pat ļoti kā cilvēkam un viņiem ir savas vajadzības! Trusis nav dāvana!
Trusis nav “viegls būra dzīvnieks”, kurš visu laiku var tikai sēdēt būrī viens pats! Viņi ir ļoti inteliģenti dzīvnieki, kuriem ir nepieciešama komunikācija ar cilvēku. Trusis, kas visu mūžu (pie tam no turēšanas apstākļiem – īso) nodzīvo būrī, ir ļoti nelaimīgs. Viņš nevar izpausties, viņam ir garlaicīgi, viņš neko nezin, nemāk un nesaprot. Ne tikai tas dzīvnieks ir nelaimīgs, bet bieži arī neveselīgs – no izmisuma, mēģinot atrast sevu kādu nodarbi, šādi truši mēdz raut ārā pūkas no sava kažociņa, ievainot sevi no pārlieku mazgāšanās un kasīšanas, grauzt restes darot pāri, gan sev gan būrītim. Un tie ir tikai daži reāli piemēri. Emocionāli tads trusis ir nestabils, un ja tiek izlaists kādreiz ārā viņš nokārtosies visur, kur var (iezīmēs jaunu teritoriju) un sagrauzīs visu ko var – jo viņam beidzot būs “rotaļlietas”. Šāda uzvedība parasti beidzas slikti ne tikai mājai, bet arī pašam trusim – pārgraužot vadus viņš var nomirt, vai īpašnieku pacietība kadreiz beigsies un dzīvnieku kādam atdos. Visbiežāk “būra truši” ir letarģiski – viņi vienkārši sēž kā maizes kukulis un nekustās, neko nedara – tikai skatās tukšumā visu dienu ar pusdienu pārtraukumu.
Bērns nevar parūpēties par trusi!
Visbiežāk trusis tiek nopirkts bērnam. Daudziem šķiet, ka truša turēšana nesagādā īpašas grūtības un bērns varēs tikt ar to galā. Tā nav. Trusi ir jāmāca un jāsocializē, ko bērni vēl nemāk. Trusis nav piemērots dzīvnieks bērniem jo bērns gribēs to apskaut, nēsāt līdzi, vilkt viņam drēbes un visādi spēlēties. Truši ir ļoti trausli un bailīgi dzīvnieki. Viņi nedodas rokās kad tikko izaug – viņi spirināsies ar aizmugurējam kājām no visa spēka un var gan ievainot bērnu, gan savainoties pats. Stipri sabiedēts trusis var mēģināt aizstāvēties, skrāpēties un iespējams pat kost. Trušiem ir bail no liela trokšņa, no straujām kustībam (kas viņus pārsteidz) – viņiem vairāk patīk mierīgas aktivitātes (ar izņēmumiem) – viņi labprātāk gulēs jums blakus uz dīvāna un skatīsies ar jums filmu.
Bērni ļooti(!) bieži ātri “izaug” no savas intereses un rūpēšanās par trusi paliek vecākiem kopā ar spēlēšanos. Vai bērns vēl spēlējas ar dāvanām, ko saņēma uz svētkiem pagājušajā gadā? Vai spēlēsies pēc 10 gadiem?
Trusis nav lēts mājdzīvnieks
Trušiem paredzēts būris un aprīkojums var izmaksāt līdz pat 200 EUR. Trusi ir obligāti jākastrē, kā arī divreiz gadā jāpotē. Viņiem regulāri ir jāpērk sienu, barību (piemērotu trušiem, nevis musli – sēklu maisījums) un pakaišus, kā arī laiku pa laikam ir jādod svaigos zaļumus un dārzeņus.
Trusis ir nevis dāvana, bet vairāk nekā 10 gadu atbildība!
Ar trusi ir jānodarbojas, viņu ir jāmīl. Citādi tās būs mocības un nesniegs nekādu prieku ne īpašniekam, ne dzīvniekam. Ja viss tiek izdarīts pareizi – trusis būs gudrs, uzticīgs un pateicīgs sabiedrotais uz visu savu mūžu. Bet lēmumu par jaunu ģimenes locekli nevajag pieņemt svētku steigā. Ja lēmums ir pieņemts jau sen un svētki tika gaidīti ar domu, ka tas būtu īstais laiks, lai trusīti atnestu mājās – ir tomēr vērts pagaidīt, kad mājās būs miers un trusītim nebūs lieka stresa. Kā arī īpašniekam ir jāizvēlas dzīvnieku personīgi – adoptēšanas brīdī viņam, ir jājūt, ka “tas ir manējais”.
Jā, tapetes manējie pagaršojuši visur, izņemot tualetē (vienīgā vieta, kur nelien).
Sagrauzts arī ticis mans tumbiņas vads (kad tīrīju to istabas daļu, trusis pēkšni pieksrēja, sekundes jautājums) un interneta vadu.
Izrīvē visur savu spalvu, it īpāsi uz pavasariem un rudeni. ļoti pūkaini radības.
Stabili pus9 no rīta sāk kko vienmēr grauzt.
Iedabūt būŗī bija vesela epopeja (tgd dzīvo vnk istabā). Guļ uz krēsla vai gultā. Būri ir palikuši simboliski.
Nācās domāt visādus trikus kā aizsargāt sienas un vadus.
Uzmanību tiešām prasa katru dienu. vismaz pus-stunda glaudīšana katru vakaru un tad mierīgāki paliek, savādāk vēl vairāk nešpetnojas un grauž.
Papildus izmantojiet to brīdi, lai izķemmētu.
Truši parasti arī nav rokās ”ņurcāmie” truši. Tas ir mīļs prieks acīm.
Dievinu, kad viņi kustina savus deguntiņus, mazgājas un taisa ”būkšķi” apguļoties.
Es teiktu, ka trusis ir vispiemērotākais aktīviem pensionātriem (ar labu sparu uz nākamiem 10 gadiem) vai kādam citam pieaugušajam pārim/vientuļniekam!
Ja samācās visādus trikus, tad kopšana nav tik problemātiska.
Ar viņiem nav jāiet laukā katru dienu kā ar suni. Trusis pats sevi ”izstaidzina” pa istabu.
Aktīvais periods trušiem mainās vidēji ik 6 stundas. Aktīvs rītos un vakaras. Tātad, pa dienu guļ ar nelielām (ik 2 h) ēšanas pauzēm.
Ļoti labi sanāk pamīļot no rīta, aizej uz darbu (nav stress ka nabags viens pats, jo tāpat ”izlsēdzies”), atnāc no darba, šis aptuveni 6os sāk staipīties/mosties un pačubini atkal.
Klusas, mierīgas mājas ar pietiekami uzmanību ir trušiem piemērotas.
Viesi manājiem parasti nepatīk, tāpēc cilvēki BEZ ballītēm mājās.
Es jaukādreiz uzlieku kaut latvišu šļāgeri un tad jau met uz mani pavainojošusu skatienus, it īpaši ja guļ. TV gan viņiem kkā netraucē. Sēž turpat blakus, izņemot pie ”melnā punktiņa” filmām, kur daudz šaudās.