Trusis nav dāvana!

“Atdodu trusīti labās rokās sakarā ar pārvākšanos un dzīves pārmaiņām”
“Steidzami meklē savam trusim jaunas mājas – vīram ir alerģija!”
“Pārdod pundurtrusi ar visu būri, jo mums piedzima bērns un žēl dzīvnieciņu, jo nav laika ko tam veltīt”
“Atdodu dekoratīvo trusīti, jo sagrauza mājās tapetes un visus vadus! Bet žēl nelaist no būra arā :(”

Skumjā patiesība

Diemžēl ļoti bieži nākas lasīt tādus sludinājumus. Amerikā un Lielbritānijā trusis ir trešais populārākais mājas dzīvnieks. Vēl populārāks viņš ir dzīvnieku patversmēs – it īpaši pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem.
Tuvojoties svētkiem, cilvēki sākt plānot dāvanas. Mazie, mīļie un pūkainie trusīši var izskatīties kā laba dāvana – it īpaši mīļotajai sievietei vai bērnam, kas jau sen prasīja kādu dzīvnieciņu.
Bet neskatoties uz to, ka trusēns mēdz izskatīties pēc mīļmantiņas, tā ir dzīva radība! Un kā jebkurai dzīvai būtnei, trušiem ir jūtas, viņiem sāp tik pat ļoti kā cilvēkam un viņiem ir savas vajadzības! Trusis nav dāvana!

Trusis nav “viegls būra dzīvnieks”, kurš visu laiku var tikai sēdēt būrī viens pats! Viņi ir ļoti inteliģenti dzīvnieki, kuriem ir nepieciešama komunikācija ar cilvēku. Trusis, kas visu mūžu (pie tam no turēšanas apstākļiem – īso) nodzīvo būrī, ir ļoti nelaimīgs. Viņš nevar izpausties, viņam ir garlaicīgi, viņš neko nezin, nemāk un nesaprot. Ne tikai tas dzīvnieks ir nelaimīgs, bet bieži arī neveselīgs – no izmisuma, mēģinot atrast sevu kādu nodarbi, šādi truši mēdz raut ārā pūkas no sava kažociņa, ievainot sevi no pārlieku mazgāšanās un kasīšanas, grauzt restes darot pāri, gan sev gan būrītim. Un tie ir tikai daži reāli piemēri. Emocionāli tads trusis ir nestabils, un ja tiek izlaists kādreiz ārā viņš nokārtosies visur, kur var (iezīmēs jaunu teritoriju) un sagrauzīs visu ko var – jo viņam beidzot būs “rotaļlietas”. Šāda uzvedība parasti beidzas slikti ne tikai mājai, bet arī pašam trusim – pārgraužot vadus viņš var nomirt, vai īpašnieku pacietība kadreiz beigsies un dzīvnieku kādam atdos. Visbiežāk “būra truši” ir letarģiski – viņi vienkārši sēž kā maizes kukulis un nekustās, neko nedara – tikai skatās tukšumā visu dienu ar pusdienu pārtraukumu.

Bērns nevar parūpēties par trusi!
Visbiežāk trusis tiek nopirkts bērnam. Daudziem šķiet, ka truša turēšana nesagādā īpašas grūtības un bērns varēs tikt ar to galā. Tā nav. Trusi ir jāmāca un jāsocializē, ko bērni vēl nemāk. Trusis nav piemērots dzīvnieks bērniem jo bērns gribēs to apskaut, nēsāt līdzi, vilkt viņam drēbes un visādi spēlēties. Truši ir ļoti trausli un bailīgi dzīvnieki. Viņi nedodas rokās kad tikko izaug – viņi spirināsies ar aizmugurējam kājām no visa spēka un var gan ievainot bērnu, gan savainoties pats. Stipri sabiedēts trusis var mēģināt aizstāvēties, skrāpēties un iespējams pat kost. Trušiem ir bail no liela trokšņa, no straujām kustībam (kas viņus pārsteidz) – viņiem vairāk patīk mierīgas aktivitātes (ar izņēmumiem) – viņi labprātāk gulēs jums blakus uz dīvāna un skatīsies ar jums filmu.
Bērni ļooti(!) bieži ātri “izaug” no savas intereses un rūpēšanās par trusi paliek vecākiem kopā ar spēlēšanos. Vai bērns vēl spēlējas ar dāvanām, ko saņēma uz svētkiem pagājušajā gadā? Vai spēlēsies pēc 10 gadiem?

Trusis nav lēts mājdzīvnieks
Trušiem paredzēts būris un aprīkojums var izmaksāt līdz pat 200 EUR. Trusi ir obligāti jākastrē, kā arī divreiz gadā jāpotē. Viņiem regulāri ir jāpērk sienu, barību (piemērotu trušiem, nevis musli – sēklu maisījums) un pakaišus, kā arī laiku pa laikam ir jādod svaigos zaļumus un dārzeņus.

Trusis ir nevis dāvana, bet vairāk nekā 10 gadu atbildība!

Ar trusi ir jānodarbojas, viņu ir jāmīl. Citādi tās būs mocības un nesniegs nekādu prieku ne īpašniekam, ne dzīvniekam. Ja viss tiek izdarīts pareizi – trusis būs gudrs, uzticīgs un pateicīgs sabiedrotais uz visu savu mūžu. Bet lēmumu par jaunu ģimenes locekli nevajag pieņemt svētku steigā. Ja lēmums ir pieņemts jau sen un svētki tika gaidīti ar domu, ka tas būtu īstais laiks, lai trusīti atnestu mājās – ir tomēr vērts pagaidīt, kad mājās būs miers un trusītim nebūs lieka stresa. Kā arī īpašniekam ir jāizvēlas dzīvnieku personīgi – adoptēšanas brīdī viņam, ir jājūt, ka “tas ir manējais”.

Esi atbildīgs! Neizvēlies dzīvnieku ka dāvanu!